Birka: w211 mercedes apraksts un remonts

Mūsu klienta pieredze, atsauksme par remontu un viņa auto E klases MB W211, 2004. gada auto ar 1,8l kompresora dzinēju.

Stāsts sākās ar to, ka pirmo reizi mūžā bija iegādāts auto ar dīzeļa dzinēju, Subaru Impreza, komplektā ar diezgan vāju salona skaņas izolāciju, un diezgan pieticīgu arī citu komforta parametru ziņā, tajā skaitā manuālā pārnesumkārba. Auto bija ekonomisks lietošanā, bet pie braukšanas izjūtām 3 gadu laikā neizdevās pierast, troksnis un vibrācija, stingrais sajūga pedālis, ātrumkārba, katrs brauciens sagādaja lielāku vai mazāku nepatiku, un auto lielais pluss – pilnpiedziņa, ar tās lietderību aptuveni 4 dienas gadā – viena ar apledojušu ceļu, trīs – ar malkas piekabes vilkšanu pa pļavu – nespēja atsvērt dienišķo diskomfortu. No rītiem uzsildot motoru šķiet tāds troksnis, ka rīb visa māja, pagalms un apkārtne. Braucot bieži izmantoju mūzikas klausīšanos austiņās ar skaņas slāpēšanas funkciju, austiņas pastāvīgi atradās auto salonā aizkabinātas aiz galvas balsta.

Tā pamazām radās doma, ka automašīnai jābūt ne tikai ekonomiskai, bet vēl arī pietiekami ērtai, lai braukšana būtu patīkama. Un aizvien biežāk un biežāk sāku ielūkoties auto sludinājumos. Pēc līdzšinējās pieredzes ar dažādiem auto, par vienu no būtiskākajiem sludinājumu filtriem izmantoju auto nobraukumu. Ar to cerību, vai paļaušanos, ka jābūt pasaulē arī taisnībai, un visi jau nebūs krāpušies ar nobraukumu, jābūt taču arī kādam auto ar oriģinālu nobraukumu.

Automašīnas markas, modeļa izvēle

Auto markas izvēlē vadījos pēc tā, ka agrāk bija gadījies izbraukt ar kādu Mercedes markas auto, un atmiņā palika sajūta, auto gaita, ļoti līgana, mierīga, komfortabla. Līdz ar to izlēmu neizvairīties no Mercedes automašīnām, ja kāda interesanta gadīsies. Saprotams, arī cenai ir nozīme, skatījos auto 4-5 tūkstošu robežās. Domājot par auto modeļiem, sapratu, ka pilnpiedziņai nav tik liela nozīme, jo veselīgāk un gudrāk ir auto atstāt meža malā un pa mežu izstaigāties kājām, nekā braukāt pa dubļainām stigām baudot “offroad” braukšanu:) Un ikdienā, tik slikti apstākļi, sniegs, ledus ir tik reti, ka 99,9% laika nav vērts braukt ar pilnpiedziņu un tērēt vairāk degvielu un naudu. Man nebija pieredzes ar Mazdām, Seatiem, Dacijām, Reno, Citroeniem, uc. Daļa no šīm markām atsijājās ar komforta filtru, ja vēlos braukšanas komfortu – audi a6, mercedes e klase, jaguāri, landroveri? Kurš no šiem auto ir nedārgs ekspluatācijā?:) Šajā dzīves posmā man nav ne intereses ne aizrautības daudz laiku pavadīt darbā, lai pelnītu naudu auto remontiem. Un vēl svarīgs moments – man nebija ne mazākās vēlmes “zīmēties” – nevēlos ar savu auto lepoties pār citiem cilvēkiem, nevēlos sacensties ne ātrumā, ne skaistumā. Gribu vienkārši justies labi braucot, nebojāt veselību ar troksni un vibrāciju, saglabāt spēkus braucot, neizkāpt no auto pārgurušam.

Sludinājumu skatīšanās drīz kļuva par ikdienišķu rituālu no rītiem, pie brokastīm, un pēc nepilna gada atradās sludinājums ar Mercedes Benz w211 automobīli, kuram nobraukums vien 116 000 kilometru. Skaidrs, ka gadu gaitā jau ir izveidojies “neticīgais Toms” – skeptisks skats uz auto aprakstiem un odometra rādījumiem, tomēr kaut kas sludinājumā šķita uzticības vērts. Steidzīgā kārtā papētiju internetu, apjautājos draugiem, profesionāliem auto servisa meistariem, kāds ir viņu viedoklis par šo mersedesa modeli, un biju pārsteigts par labajām atsauksmēm – īsumā – ka auto tiešām ir ne tikai komfortabls, bet arī kvalitatīvi, izturīgi uzbūvēts, un bieži kalpo 600 000 km un lielākus nobraukumus.

Sazinoties ar auto pārdevēju jau no viņa balss un runas veida sapratu, ka cilvēks ir patiess un stāsta situāciju un auto vēsturi tādu kāda tā ir, atlika vien maksimāli ātri sarunāt tikšanos auto apskatei, uz nākošo rītu, Latvijas mazpilsētā, 70km attālumā.

Šī auto vēsture ir pieminēšanas vērta, jo šādi auto, 20 gadus veci bet ar maziem nobraukumiem, tā saucamie, “muzeja eksponāti”, ir ļoti liels retums, biju dažus tādus manījis vācu sludinājumos, par pusotru reizi lielāku cenu.

Šis Mercedess dzīvi sācis Vācijā, un pirms dažiem gadiem kāds Igaunijas auto salons to iegādājās un nav zināms, vai lietoja auto vai tikai sagatavoja pārdošanai, uzpucēja un ielika skatlogā. Auto bija samērā augsta cena, ap 8 tūkstoši eiro, un laikam interesi neviens par to neizrādija. Iepriekšējā īpašnieka radinieks to nejauši pamanīja, un abiem apspriežoties, nolēma, ka tādu variantu garām laist nevar, bet naudas tik daudz arī nav, jāpiedāvā 5 vai 6 tūkstoši. Interesanti, ka viņiem tas arī izdevās, un par 5 tūkstoši iegādāto auto laimīgie īpašnieki atveda uz Latviju. Pagāja pusgads baudot šo auto un lietojot ikdienā, viņi nomainīja riepas, eļļas, filtrus u.c. ar mērķi sariktēt visas lietas lai auto varētu kalpot gadiem ilgi bez ķibelēm. Interesanti, ka priekš viņiem šis auto bija vēl jo lielāks atradums, jo ar 1,8litru dzinēju tas ietilpst Latvijas likumdošanas pieļautajos normatīvos lai auto izmantotu kā taksometru, jo viens no auto īpašniekiem bija taksometra šoferis. Bet tad īpašniekam mainījās apstākļi, radās plāni doties uz vairākiem gadiem ārpus Latvijas, un viņš izlēma auto pārdot.

Ar iepriekšējo auto īpašnieku bija ļoti interesanti aprunāties, izrādās viņš strādā ikdienā ar tādu pašu auto modeli, kuram ir pāri 600 000 nobraukums, ar auto ir ļoti apmierināts, lej pie motoreļļas prolong piedevu, nesen mainījis dzinēja ķēdi, apgalvo, ka auto ļoti labi un droši vadāms arī ziemā, neraugoties uz aizmugurējo piedziņu, neizmanto gāzi, kā arī brauc tikai ar 98. benzīnu. Izstāstija kā csdd skatē inspektori brīnijušies par auto nobraukumu, un meklējuši bet neatraduši pierādījumus nobraukuma viltošanai. Aplūkojot auto klātienē, izbraucot līkumu, sapratu, ka tas ir reāli jauna auto stāvoklis, viss darbojas korekti, nekas nav izļurkājies, nodilis, nolietojies. Sajutu, ka arī kaulēties par cenu šādā gadījumā no manas puses būtu liela nepieklājība. Un tā nu bez liekas kavēšanās, formējām pirkšanas dokumentus un miers:) 5200 eiro cena, gandrīz jauns 20 gadīgs auto, apkopts, tīrs, super svaigā labā stāvoklī. Izrādās, biju sazvanījis auto pārdevēju uzreiz pēc sludinājuma publicēšanas, un tagad, otrajā dienā jau bija padsmit interesentu un cenas kaulētāju un vairāksolītāju zvanījuši, gandrīz bez apstājas.

Pēc pirkšanas loģistika – ar manu veco un jauno auto, abi ar bijušo īpašnieku braucām 70km uz manu māju, tad ar jauno auto vedu atpakaļ viņu uz mazpilsētu, un atkal devos atpakaļ, tā divreiz parēgodamies autoceļa kamerai bez apdrošināšanas, ko kautkā bijām par abiem aizmirsuši tik daudz pļāpājot un darbojoties ar pirkšanu 🙂 plus 300 eiro klāt izdevumiem par auto pirkšanu:)

Tā nu sāku ikdienā braukt ar jauno auto (veco mersedesu), atradu jaunu saimnieci savam Subaru Imprezai, un pamazām sāku iepazīt sava Mersedesa īpašības, īpatnības, plusus un mīnusus:) protams, mērīju arī benzīna patēriņu, kurš bija aptuveni 8 litri uz 100 kilometriem. Iegādājos obd reader dongli lai paskatītos kas notiek auto “iekšpusē”, un atklāju jau pirmās ķibeles.

Remonti

Pirmā pārbaude ar obd lasītāju rādija, ka ir plus 15 un vairāk procentu fuel trim, degvielas maisījuma kompensācija – dators treknina maisījumu. Ar mākslīgā intelekta čatiņa palīdzību sāku diagnosticēt, un ar mobilā autoservisa Edgara palīdzību vienā jaukā dienā izveicām motora vakuma sistēmu hermētiskuma – dūmu testu ar paštaisītu dūmu sūkni, pēc kā mēs ilgu laiku odām kā hroniski smēķētāji:)

Veiksmīgā kārtā atradām cauru šļauku zem gaisa filtra kastes, Edgars to nomainīja, un turpmākie obd lasītāja mērījumi rādīja ļoti labas izmaiņas, fuel trim korekcija pakāpeniski kritās, līdz nokrita zemāk par procentu. Domāju interesanti kā tas ietekmēs degvielas patēriņu, bet gandrīz nekāda ietekme nebija, 8,2l maksimums, 7,8l ekonomiskākos braucienos.

Pagaidām, gada laikā nobraucot 20 000 kilometru, piedzīvojām vēl dažus remontus – salūza piekares atspere, tās Mobilais Autoserviss nomainīja ļoti ekonomiski un ātri, atsperu cena 60 eiro, dažu stundu darbs.

Kādu dienu aizmugurējā pneimo piekare izdomāja, ka tai vairs nav jāpumpējās augšā, un nācās vilkties no Rīgas mājās savus 60 kilometrus ar nosēdušos amortizāciju. Vadoties pēc pieredzes, loģikas un obd rādījumiem, izsecināja ka vainīgs ir aizmugurējās piekares augsruma sensors. Tā nomaiņa – 16 eiro sensors un pusstunda darba.

Interesantāks remontu piedzīvojums bija pēc csdd tehhiskās apskates izbrāķēšanas – nomainījām abas lambda zondes, aizdedzes sveces un aizdedzes spoles. 350 eiro. 20 gadu laikā kā arī pie 120 000 nobraukuma sveces noteikti jāmaina, aizdedzes spoles – var arī pamazām sākt bojāties. Arī skābekļa sensori, galvenokārt vecuma, 20 gadu ilguma dēļ var zaudēt savu funkcionalitāti. Attiecīgi šāds remonts ļauj nākamos 100 tūkstošus vairs nedomāt par šīm detaļām.

Vēl tika mainītas priekšējo bremžu uzlikas, veiks suportu remonts, jo bija aizdomas, ka bremzes mazliet silst. Laigan suporti ir no nerūsoša sakausējuma, un tur īsti nekādu ievērojamu problēmu nav, korozija tām neskādē. Pētot sīkāk auto plusus un funkcijas, izrādās, ka auto lietus laikā mazliet piespiež bremzes lai bremžu diski būtu silti un nožūtu, šādi iegūstot īsāku bremzēšanas ceļu, lielāku drošību.

Pats galvenais – braukšanas komforts!

Sajūtas nepieviļ, domāju, ka pat aizvērto acu testā es atšķiršu šo Mersedesam raksturīgo mierīgo gaitu un klusumu salonā no liela vairuma citu automobīļu. Neierasti grūta stūre, šķiet mūsdienās auto ražotāji sacenšas kurš uzbūvēs visvieglāk pagriežamo stūri – visspēcīgāko stūres pastiprinātāju, kurpetim, šeit, it kā komfortablam auto stūre ir salidzinoši grūti grozāma. Bet braukšanas komfortam tas netraucē, parkojoties varbūt prasītos cits režīms, supervieglais stūres variants. Braucot pilsētā un pa šosejām, grūtā stūre tieši nāk par labu, jo novērš simtiem sīku korekciju, pastāvīgu piestūrēšanu pa labi pa kreisi, kā tas raksturīgi citiem auto, šeit ir sajūta itkā manā vietā auto vadītu kāds cits, mani pienākumi ir samazināti līdz minimumam, un pat stūrēšana liekas, notiek pati no sevis, auto lieliski tur taisnu kursu, un pa retam mazliet jāpastūrē līkumos. Līdz ar to, “grūtā stūre” sevi ir attaisnojusi, un kā izrādās, vairāk palīdz, nekā apgrūtina braukšanu.

Piekares darbība ir unikāla, ne tikai labi slāpē bedres, nelīdzenumus, bet pat rada sajūtu itkā es lidotu virs šosejas, tik labi slāpē visas ceļa nebūšanas, izolē no tām, ka vēl labāk grūti vēlēties. Šim auto piekare ir veidota daudzsviru piekares shēmā, kura nodrošina riteņu ģeometrijas saglabāšanu neatkarīgi no reljefa, vai ir bedres vai risas, nelīdzenumi – lai kādi tie būtu, auto ripo taisni un mierīgi. Arī kursa noturība ir izcila, ar citiem auto, apdzenot, kad mainās ceļa profils, vienmēr jāpiekoriģē ar stūri, bet šis auto to nemana, iet taisni, kā gājis. Tas ir ne tikai komfortabli, bet arī krietni drošāk un omulīgāk, rodas pārliecība ka auto vienkārši brauc, kur tam liek, un nav pastāvīgi jācīnās un jāpiepūlās ar stūrēšanu un gaitas koriģēšanu. Daudzsviru piekari pirmo reizi vieglo auto vēsturē savā auto iebūvēja tieši Mercedes, 80. gados. Kopš tā laika ir daudz arī citu ražotāju auto ar šādas konstrukcijas piekari, un lai arī kādi meistari teiktu, ka tā ir sarežģītāka un dārgāka, braukšanas drošība un komforts ir tā vērti.

Kādas vēl ir komforta atšķirības – noteikti benzīna dzinējs. Kad esmu 3 gadus kratījies dauzījies vibrējis un cietis ar 2 litru dīzeļauto, liekas, ar to arī mans mūža pacietības mērs ir izsmelts, vairs nekādi dīzeļi:) plus vēl ziemā sildīts ar elektrisku sildītāju, kad kvēlsveces pamirušas. Paldies, pietiek:) Benzīna dzinējs kopā ar labu virsbūves skaņas izolāciju murrā tik klusi un neuzbāzīgi, ka atšķirība no elektroauto ir gandrīz nepamanāma. Kas attiecas uz jaudu, kā jau rakstīju iepriekš, izvēloties auto zināju, ka uz priekšu var pabraukt arī ar litrīgu dzinēju, un vēl jo vairāk ar 1,8 litrīgu, lai apdzen un skrien un spiež gāzes pedāli visi kam nav dzīvē nekā aizraujošāka ko darīt, mans braukšanas stils ir nesteidzīgs, plūdens, tā lai tēja neizlīst, lai tuvinieki blakussēdētāji netiek lieki kratīti un mētāti, miers un komforts. Bet retajās reizēs kad vajag apdzīt, ātrumkārba pārslēdz zemāku robu, motors pagriežas ātrāk kā ierasts, un apdzīšana notiek, nav iemesla žēloties.

Ērtums un ergonomika – salons ir pasakains, negribas nemaz domāt par kādām mazdām, toijotām vai opeļiem, protams, gaume ir gaume, katram sava, bet ērtums, ergonomija, loģiskums visās vadības svirās, labāk nevaru vēlēties. Plus vēl ērtā apgaisme salonā, kas nespīd acīs, pietiekami plašais salons un milzu bagāžnieks – lielāks kā volvo xc70, šajā jau varu pa diagonāli ar 2m augumu arī izgulēties 🙂

Iebūvētā audio sistēma – Bose, ir ļoti labskanīga, pietiekami laba, lai nejustu spiedīgu vajadzību kaut ko pārbūvēt, tjūnēt, uzlabot.

Trūkumi – agrākos gados domāju, ka noteikti vajadzīgs ir džipiņš, suv tipa virsbūve, lai tak var iebraukt pļavā, kupenā, dubļos, pilnpiedziņa utt. Bet visu gribēt nevar, un reālās dzīves vajadzības ir pārvietoties pa šoseju, pa pilsētas ielām, un tur pilnībā der parasts vieglā auto formāts, bez īpaša klīrensa un citiem labumiem. Kā arī, riepas šim auto būs lētākas, kā džipu riepas, zināms ekonomiskums ir priecējošs.

Gribētos piekabes āķi, bet varbūt arī nav tik traki, jāatceras vienkārši senie laiki kad 6metrīgas bruses vedu uz Pasāta jumta. Jumts, plus štropes, un lielākā daļa transportēšanās vajadzību nosegta 🙂

Secinājumi

Salīdzinot ar visiem auto kas ir bijuši, šis braukšanas ērtuma, komforta sajūtu ziņā ir vispatīkamākais, ir labs arī milzīgais bagāžnieks un ietilpīgais salons. Motora jauda pilnībā apmierina, patēriņš – būtu jauki, protams, mazāks, bet arī šis jau ir pārsteidzoši ekonomisks, iegādājoties auto jau domāju, ka uzreiz jāliek gāze, nav ko tur pārmaksāt, bet pie šāda 8 litru patēriņa, gāzes iekārtas izmaksas, plusi un mīnusi, diskomforts, iespējams, negatīvā ietekme uz dzinēju – vairs nav tik droša un skaidra pārliecība, ka noteikti būtu jāliek gāzes iekārta. Patīkami, ka ļoti lielus attālumus var nobraukt nenogurstot, ka ir laba jušanās gan pašam gan tuviniekiem, bērniem, pasažieriem. Ļoti laba ir standarta audio sistēma, var baudīt mūziku, kad ir tāda vēlēšanās.

Paldies Mobilajam Autoservisam, ar tā palīdzību auto uzturēšana un remonti nerada stresu un raizes, viss notiek ātri, raiti un ekonomiski.

Priecīgu dzīvošanu!!!

Raksts papildināts:

Papildināšu ar informāciju, kas iespējams, vēl kādam noder, saistībā ar konkrēto Mercedes W211 auto.

Magnetola – mūsdienās skaidrs, ka nepietiek ar fm radio, aizraujošāk ir klausīties mūziku pēc paša izvēles, vai izmantojot savus ierakstu krājumus, vai Joutūbi u.c. vietnes. Oriģināli šim auto bija magnetola, paredzēta arī cd atskaņošanai, bet izpētot par to datus internetā un citu meistaru pieredzi, noskaidroju, ka šai magnetolai nav iespējams izveidot aux – audio signāla ieeju. Bet šim auto modelim, plus mīnus tajos pašos izlaiduma gados bija vēl divi magnetolu veidi, viens no kuriem – ir ar mazliet lielāku ekrānu un īstu, jau rūpnīcā iebūvētu aux ieeju. Priekš šīs ieejas internetā atrodami pārejas kabeļi uz austiņu jack štekerīti, cenās ap 150 eiro. Papētot tālāk, izrādās, ka nekāda kosmosa zinātne tā nav, aux ieeja veidojas no 3 vadu dzīslām – zemes un diviem signāliem, L un R, kā jau stereo audio signālam pieklājas būt.

Papētot sludinājumus atradu, ka Daugavpilī cilvēks tirgo šādu magnetolu, uzjautāju, lai atsūta foto no visām pusēm – jā, aizmugurē ir skaista kantaina aux ieeja. Nekavējoties devos ceļā un pēc 3,5 stundām biju klāt:) cena 70 eiro, magnetola krietni palietota, ne 200 un ne 300 tūkstošus nobraukusi, bet ievērojami vairāk, ekrāns viegli saskrāpēts, un kā vēlāk izrādījās, bojāta skaļuma poga (bet tai nav nozīmes, jo skaļumu var regulēt ar pogām uz stūres), tā nu magnetola pievākta, sameklēti kastēs veci audio vadi, nogriezti tiem gali, pielodēti spraudņi, lai var nejaucot ārā magnetolu piesprausties pie aux ieejas. Vēl bija doma no vecās magnetolas pārlikt skaļuma pogu uz “jauno”, bet izjaucot abas, izrādījās, ka poga lai arī vizuāli identiska, tomēr tehniski ir pavisam citādāka. Ar lielu ķimerēšanos un Mātes Dabas palīdzību izdevās ielodēt atpakaļ pogu vietā:) Nākošā sastāvdaļa, mūsdienās – 2026. gadā – telefoniem vairs nav aux izejas, un ir tikai bluetooth pārraide, kas arī, protams ir ērtāka. Attiecīgi nākošais elements kas jāsarūpē – bluetoth uztvērējs. Palasot par šo jautājumu, izpētīju, ka labai skaņas kvalitātei par vēl kaut cik pieņemamu cenu ir Topping BC3 aparāts. Tas barojas no usb kā arī no iebūvēta akumulatora. Iebūvētā akumulatora jēgu īsti nesapratu, kā vienīgi, iespēju saulē sakarst un uzsprāgt, bet nu, cerams, ka tik traki nebūs:) Galvenais, aparātam esot laba skaņas kvalitāte. Aparāts iemājoja pelnu traukā, zem magnetolas, turpat arī iespraužas usb barotājā, magnetola ļoti labi iederējās savā vietā, štekeri derēja. Skaņa – ļoti laba, īpaši ar loseless audio ierakstiem, joutūbē, saprotams, daudzviet ir jūtami sliktāka skaņas kvalitāte. Rezultāts ļoti priecē, un kalpo ērti, labi un labskanīgi. Jautājums – kādēļ neizvēlēties no ķīnas bodes android bāzes gatavu skaistu jaunu magnetolu ar lielu smuku krāsainu ekrānu un visādiem labumiem? Kura arī der tieši šai magnetolas ligzdā, ir saskanīga ar esošo dizainu un paneļiem? Tādēļ, ka oriģinālā MB magnetola sazinās ar pastiprinātāju kurš ir kautkur auto aizmugurē, izmantojot digitālu saziņu, optiskas šķiedras kabeli. Pa to kabeli ne tikai raida skaņu, bet arī balansa u.c. parametrus, kā rezultātā – ja ieliktu ķīniešu skaisto magnetolu un kautkā aizvilktu no tās vadu uz aizmuguri un piedabūtu strādāt oriģinālo pastprinātāju, vai iebūvētu jaunu pastiprinātāju – nedarbotos daļa no funkcijām, fade, balanss utt, kā arī nebūtu filtra – starp smalkajiem skaļruņiem un subvuferiem, visa skaņa vienādi ietu caur visām tumbām, un rezultāts būtu pagalam nebaudāma skaņa. Kā arī, MB salonā ir cik tur tie skaļruņi, padsmit, vai vairāk, daļa no tiem ir ne tikai 4 Omu, bet arī ar 2 Omu pretestību, attiecīgi – oriģinālā iekārta ir izveidota un uzprojektēta tā lai darbotos ideāli – tā kā paredzēts, kā inženieri to ir uzkonstruējuši. Savukārt pārbūvētā iekārta – lai no tās iegūtu labu skanējumu – būtu visdrīzāk, jāvelk jauni vadi visur, un jāmaina arī oriģinālie skaļruņi uz citiem, īsāk sakot – pamatīgs darbs ar auto skaņas sistēmas pārbūvi. Ko nav ne mazākās intereses darīt, jo oriģinālā skaņa ir pietiekami laba lai baudītu mūziku, un no pārslodzes pļerkstēt, neturēt basu priekšējās durvis sāk tikai jau tad, kad arī ir par skaņu, skaļums kas vairs nav nepieciešams. Tāpēc, lēmums bija par labu saglabāt esošo sistēmu, cik iespējams, un minimāli iejaucoties – papildināt tikai ar bluetoth uztveršanas moduli. Tas arī viss par skaņu – skaņa ir laba:)

Par šāda veca / jauna auto pirkšanu un izvēli.

Auto izvēle, lietotu auto pirkšana ir vesela zinātne, māksla un maģija, par to sīkāk ir jāveido atsevišķs raksts. Bet konkrētā auto izvēle – 20 gadus vecs auto, ar 116 000 km nobraukumu – kādi ir plusi, mīnusi, ieguvumi, zaudējumi utt?

1. Te nav zīmēšanās un lepošanās – nevienam nekas nav jāpierāda, jābrauc savam priekam, savam komfortam.
2. Varat apjautāties jebkuriem servisa meistariem, tajā skaitā Mobilajam Autoservisam – kāda ir pieredze ar jaunāka gada gājuma auto remontiem – viennozīmīgi jaunāka gada auto ir ar īsākiem kalpošanas laikiem, remonti ir biežāki, nereti dārgāki un sarežģītāki, nav pārsteigums pie 200 000km taisīt kapitālo remontu motoram vai ātrumkārbai. Kur šādā situācijā ieguvums? Pats auto maksā dārgāk, palūkojiet, cik maksā 200 000 nobraukuma 5 vai 10 gadīgs mercedess vai jebkurš cits komfortablas klases auto – īsāk sakot dārgi. Un pieskaitot klāt motora un ātrumkārbas kapitālo remontu – vēl dārgāk! Un skaitot, ka tie nav vienīgie remonti kas jāveic – lietderība šādai izvēlei ir negatīva, ja nu vienīgi ir nepieciešamība izskatīties lepni un iedomīgi, braucot ar moderna izskata auto.
3. Arī šāds, 90 gadu beigās projektēts un konstruēts auto nav mūžīgs, lai arī tā uzbūve ir pārdomāta un pamatīga, tomēr 20 gadu laikā daudz kas sabojājas, kaut vai vienkārši dēļ vecuma, piemēram, gumijas detaļas izžūst, sakalst, gumija zaudē izturību un elastību, saplīst. Tas attiecas uz caurulēm, buksēm, blīvēm. Vai auto kalpos vēl 20 gadus? Vai vismaz vēl 10 gadus? Nav zināms, bet visdrīzāk, 5 gadus jau vēl vajadzētu izturēt. Dažādi ar to saistīti remonti ir nepieciešami, bet kopumā, tie nav sarežģīti, apkopt bremzes, nomainīt kādu vakuma šļūteni pie motora, kādu devēju, sensoru – pilnībā jaunam auto to Jums nevajadzēs darīt, bet 10 gadus vecam – pavisam droši, ka šāvaitā vajadzēs kaut ko līdzīgu paremontēt. Kas konkrētajam auto ir izturīgs – virsbūve ir vesela, bez rūsas, piekare, spriežot pēc auto servisa meistaru teiktā – ļoti laba, izturīga, motori un ātrumkārbas – kalpo ļoti ilgi, varbūt līdz miljonam, šim motoram gan ir salīdzinoši vājā vieta – ķēde, kura var būt jāmaina, kautkad, vai pēc 200k, vai 150k, vai 300k – kā būs tā būs:)
4. Vecs auto un nobraukums – ir bijusi pieredze arī ar veciem auto, kuru nobraukums miglā tīts, un vēlreiz piecreiz attīts, un visprofesionālākā lāstu noņēmēja nespēs precīzi pateikt, cik tad auto galu galā ir reāli nobraucis. Un kas raksturīgi šiem auto – ikdienā jāremontē tiem ir gandrīz viss – gultņi, piekare, amortizatori jāmaina, antifrīza noplūdes, eļļas noplūdes, galugalā arī rūsa, līdz brīdim, kad pienāk kāds lielāks, dārgāks remonts, kurš pārsniedz auto vērtību, un auto aiziet šrotā, vai pļavu sacensību dragāšanai. Te atkarībā no veiksmes un iepriekšējā īpašnieka rocības, kādus gadus vēl šis auto var kalpot, un tik pat labi arī var kalpot par naudas un nervu kapsētu, kas tā vien rosina un mudina skatīties uz jauniem dacia vai reno auto līzingā, ar 20% pārmaksu virs auto reālās cenas 🙂 Savukārt, ja vecs auto ir ar nelielu nobraukumu – un īstu nobraukumu – ir vairāk vai mazāk cerība šo auto vēl palietot vairākus gadus, tam kaut kāds resurss vēl iekšā ir, kautkāda dzīvība vēl ir, ko padarbināt un nokalpināt.
5. Vecs auto un elektronikas gļuki – pagaidām šim auto vienīgā ķibele bija ģeneratora suku nomaiņa, pārējās ķibeles guļ un gaida savu kārtu, cerams, gulēs vēl ilgi:)

Skaistu dienu!!!